Luterāņi arī noteikti noraidīja domu, ka dievgalda iesvētīšana ir Kristus atkārtota „upurēšana." Dievgalda iestādīšanas vārdi, kas Jaunā derībā notiek pie īsta vakariņu galda, ne pie upurēšanas altāra, stāv spilgtā kontrastā ar nebeidzamo dzīvnieku upuņj virkni, ko priesteri nogalināja Jeruzālemes templī.

Atcerēsimies Jēzus vārdus, ko viņš saka Samariešu sievai: „. . . nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē. Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem. Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā."Kristus arī dramatiski vēstīja: „Es iznīcināšu šo templi, kas ar rokām taisīts, un trijās dienās es uzbūvēšu citu templi, kas nav rokām taisīts."

Bībelē šos Kristus vārdus attiecina uz Jēzus krusta nāvi un augšāmcelšanos pēc „trim tienām", bet vai mums nav pamats šos vārdus saprast arī tiešā, burtiskā nozīmē, t.i. - Jēzus arī nostājās pret tempļa upurēšanas kultu.

Ar savu pārliecību Jēzus iestājas ga;ā praviešu virknē, kas atkal un atkal uzbruka upurēšanas domai. Psalmists pie Dieva griežas ar šādu atziņu: «Kaujamie upuji un ēdamais upuris Tev nepatīk, taču ausis Tu man esi devis dzirdēt. Dedzināmos upufus un grēku nožēlas upufus Tu nekāro." „Ne upurus, bet žēlastību" ir bijis praviešu sauciens laikiem cauri, līdz pat Jānim Kristītājam. Un praviešiem bija atkal un atkal jāmaksā par savu uzdrošināšanos. Atcerēsimies Kristus paša vārdus: Jeruzāleme, Jeruzāieme, tu, kas nokauj praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti, cikreiz es esmu gribējis tavus bērnus pulcināt ap sevi, kā vista pulcina zem spārniem savus cālīšus, bet -jūs negribējāt"

Mēs retais esam tiešām iedomājušies, ko upurēšana nozīmēja antīkā pasaulē. Tempļi bija «fabrikas" kur upu;i it kā uz slīdošas lentas devās uz attāfa, kur upufus nogalināja un izlēja viņu asinis. Upurēšanas kults varbūt liekas barbariska un māņticīga parādība, ko esam sen atmetuši. Komunisti upurēja buržujus strādnieku paradīzes elkam, nacistii upurēja ebrejus «Meistara rases" elkam. Ja mēs ieskatāmies mūsu pašu sirds dziļumos, vai mums nav jāatzīst, ka mēs esam kārdināti cīnīties pret ļaunumu ar ļaunu, ne ar labu, kā Kristus mums mācījis. Bet katru reizi, kad šim kārdinājumam padodamies, mēs pievienojamies pūlim, kas Klusās nedēļas beigās kliedza: „Sit viņu krustā!"

Templis Jēzus laikā Jeruzālemē stāvēja kā zīme, ka upuji bija nepieciešami. Katru dienu tur bija publiski un privāti upuji tautas labad. Templis bija Jūdejas augstākais reliģiskais un politiskais iestādījums Jēzus laikā. To varētu aprakstīt ar smukākiem vārdiem, bet būtībā priesteri pārraudzīja milzīgu lopkautuvi. Divas reizes dienā upuri iznīcināja tūkstošiem dzīvnieku un koku mežā baroja upuru liesmas. Kidronas strauts, kur upuru asinis skalojās, kļuva tik biezs, ka to pārdeva kā apmēslojumu. Lielos svētkos - piemēram Pashas svētkos - visu templi apklāja degošās miesas dūmi un priesteri stāvēja nemitīgo upuru asins straumēs. Šī ir tā brutālā īstenība, kas stāv aiz tempļa kuolta «svētuma" auras. Tādā kontekstā mums ir jāsaprot Jēzus skarbos vārdus: „Vai nav rakstīts: 'Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām?' Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri." Un tieši šo vārdu dēļ tempļa upurēšanas aparāts izšķīrās Jēzu pašu upurēt, Jēzu pašu slepkavot.

Ko Jēzus uzbrukums tempļa kultam izraisīja Jeruzālemes iedzīvotāju pūlī? Pirmām kārtām liekas, ka Jeruzālemes iedzīvotāji bija imponēti, ka Jēzus tik daudz uzdrīkstējās. Naudas mijēju izdzīšana tādā zīmē rādījās kā Jēzus autoritātes izpausme. Bet pūlis šo autoritāti tik traģiski pārprata, šis pārpratums jau atskan Pūpolu svētdienas līksmās gavilēs: „Oziānna! Lai ir slavēta mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk." Pūlis ar šiem vārdiem izsaka savu cerību, ka Jēzus būs jauns Dāvids, kas ar varu un zobenu izdzīs ienīstos romiešus. Bet Jēzus autoritāte ir sakņota glužļcitā spēkā. Jēzus spēja pasauli pārveidot balstās Viņa spējā pārveidot mūsu pašu sirdis.

Šāda ticība, šāda paļāvība Dieva spēkam, labā spēkam, nav pūļa redzes lokā. Pūlis vai nu skrien pakaļ pasa7līgai varai, vai no tās bēg. Kad Jēzus saviem mācekļiem teica: Nāci, seko man", Jēzus mums māca, ka mums ir jāatdalās no pūļa, lai noraidītu šo tieksmi citus upurēt mūsu labad, lai noraidītu tieksmi meklēt grēkāzi, kas ir vainojams par mūsu pašu grēkiem. Kristus pats citēja praviešus, kas nāca pirms Viņa, kad Viņam prasīja, kāpēc Viņš ēd kopā ar grēciniekiem un muitniekiem: „Ne veseliem vajaga ārsta, bet slimiem. Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: \Man patīk žēlastība un ne upuris.' Jo es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus". (Hozeja 6:6)

Kristus krusta ceļa stāsts mums prasa, vai mēs esam gatavi paļauties nevis kādai šīs pasaules varai, bet pašai Dieva mīlestībai, tai mīlestībai, ko Kristus pasaulē iemiesoja un kam Viņš bija uzticīgs līdz pat krusta nāvei.

Luterāņi ir arī vienmēr atšķīrušies no tās tradīcijas, ko Lutera laikā pārstāvēja Cvinglijs (Zvvingli), kas teica, ka Kristus klātiene pie dievgalda ir tikai simboliska. Luterāņi ir vienmēr apstiprinājuši Kristus „reālo" bet noslēpumaino klātbūtni. Dievgalds ir taču sakraments, vārds, kas sākotnējā grieķu saknē nozīmē „mistēriju". Nav pārsteigums, ka dievgalda īsto raksturu nevaram racionāli līdz galam noformulēt.

Nozīmīga prakses atšķirība, kas attīstījās luterāņu vidū, ir tas ka luterāni sāka jauniešus iesvētīt un pielaist pie dievgalda tikai pusaudžu gadu otrajā pusē. Tā nav Lutera, bet tikai vēlāka laika attīstība. 18. gadu simtenī ar apgaismotības laikmeta" uzsvaru uz prāta lomu arī Baznīca sāka sagaidīt no jauniešiem pilnīgāku doktrinālu izpratni pirms viņus laida pie dievgalda. Tas ir kontrastā ar Luteru, kas savā Katķismā uzsvēra Dieva žēlastības dāvanas apziņu, ne doktrīnas izpratni.

Šeit Pāvila 1. vēstules korintiešiem 11:29 kļuva par noteicošu tekstu. Tur lasām: „Kas ēd un dzef, tas ēd un dzej: sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir tā Kunga miesu." Ja ar šiem vārdiem izprotam, ka apustulis Pāvils sagaida pareizu doktrīnas izpratni pirms mēs baudām dievgaldu, tad tas spēcīgs mudinājums dievgaldu neizdalīt bērniem, kas vēl nespēj tādas lietas izprast, vai arī ķeceriem un Kristus ienaidniekiem.

Bet šinī jautājumā ir tikpat kā vienprātība Jaunās derības pētniecībā, ka Pāvila doma ir gluži citādāka. Ja rūpīgi izlasām šo Bībeles tekstu, tad ir skaidrs, ka pirms un pēc dievgalda iesvētīšanas vārdiem Pāvils stāsta par dievgalda prakses problēmām Korintā. Specifiski Pāvils nopeļ tos, kas paši piedzeras un pārēdas dievgalda maltītes svinēšanas reizēs un tādēļ nekas nepaliek pāri tiem, kas ir pārāk vēlu ieradušies. Atcerēsimies, ka sākotnēji dievgalds pirmdraudzē nesaistījās tikai ar svētītu vīna malku un dievmaizīti. Tā bija maltīte, ko sauca par „agapē" vai „mīlestības mielastu", kam bija sevišķa nozīme, t.i. Kristus klātienes nozīme. Ar vārdiem „kas ēd un dzej-, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir tā Kunga miesu", Pāvils nesaka, ka nevajadzētu dievgaldu dot tiem, kas „neizšķir Kristus miesu" dievgalda elementos. Tieši pretēji, Pāvils saka, ka tie, kas nedalās ar visiem - it īpaši ar tiem, kam ir grūti - „neizšķir Kristus miesu" tajā nozīmē, ka viņi „neizšķir" visus draudzes locekļus kā dzīvās Kristus miesas pārstāvjus. Pāvila kritika nav vērsta pret tiem, kas pārāk „brivi" dala dievgaldu. Pāvils nopeļ tos, kas paši bauda dievgalda garīgo un fizisko svētību, bet atsakās ar citiem dalīties tajās bezgala dārgās dāvanās, ko paši ir saņēmuši. Nesenā pirmdraudzes pētniecība ir uzsvērusi to, ka kristīgā dalīšanās ne tikai garīgās, bet arī miesīgās dāvanās bija svarīgs elements kristiešu sekmīgai misijai, it īpaši Romas impērijas vergu un nabago aprindās, kur kristīgie „mīlestības mielasti" bija reizes, kur pat vistrūcīgākie varēja cerēt uz visas nozīmes „svētīgu maltīti".

Šie jautājumi paceļas citā gaismā šodien sakarā ar Latvijas Luterāņu baznīcas lēmumu pēdējā Latvijas sinodē [1997-98. g.? - red.], kas rada „slēgtu" dievgalda praksi. Mācītāji drīkst izdalīt dievgaldu tikai tiem draudzes locekļiem par kufu ticību un dvēseles stāvokli mācītāji ir droši. Šai kontinentā Mizūrī Sinode piekopj līdzīgu praksi. Latvijā sāka, ka tāda prakse ir nepieciešama, jo ir tik liela neziņa un pat māņticība, kas saistās ar dievgaldu. Vai Pāvila vārdi „kas ēd un dzej:, tas ēd un dzej^- sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir tā Kunga miesu" nebrīdina mūs būt labāk gataviem kļūdīties no likuma stingrības, bet žēlastības pieņēmības virzienā? (Pārnests no No ticības dzīvojam, sast. māc.I.Gaide ar īpašu LELBA Dievgalda un Iesvētes Komisiju, 1998)

Nav komentāru

Komentēt