Dievkalpojums ar Svēto vakarēdienu,
kalpos mācītājs Kārlis Žols
Mīļie, draugi! Kungs sūtīs savu eņģeli tev pa priekšu. /1Moz
24:7/
Joprojām turpinām savus aizlūgumus par notikumiem Ukrainā,
tādēļ aicinām ikvienu katru trešdienu no plkst. 19:00 līdz 20:00 būt
kopā Aizputes Sv.Jāņa baznīcā, lai individuālās un kopīgās lūgšanās atbalstītu
Ukrainas valsti un tautu.
Kalpo Dievam nedalītu sirdi un labprātīgu dvēseli, jo Kungs pārbauda visas sirdi /1L 28:9/
Dokumentālo raidījumu cikls "Latvijas sakrālais mantojums"
Šai svētā naktī
pašas debesis atveras, un virs zemes nāk Dieva Dēls, kas mīl šo pasauli.
Tās nemierā Viņš ir svēts klusums, kuŗā saklausīt Viņa balsi. Svētā nakts
bija klusa nakts, kad gani sadzirdēja eņģeli vēstam: “Nebīstieties,
redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien
Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, tas Kungs!” Un jauna
zvaigzne atspīdēja, tā Viņa gaisma, kas neziņā vada un palīdz atrast ceļu. Arī
šogad. Kad cenšamies saprast, kurp doties un kurp ne.
No sniegā atstātām pēdām grūti saprast, vai ceļotājs bija devies
pretim gaismai, vai no tās nācis. Sniegā pēdas sajauktas – kā šogad
ierastā dzīve. Mūsu ģimeņu un draudžu senu tradiciju iestaigātas takas
izjauktas dēļ pandēmijas un daudziem aizliegumiem. Vai drīkstam,
nedrīkstam doties uz dievnamiem, kopā piedzīvot brīnišķīgos, dievišķās gaismas
apmirdzētos Kristus piedzimšanas svētkus. Bet vai tie tādi bija Marijai,
Jāzepam, ganiem? Vai arī viņiem šī nakts neizjauca ierastās dzīves ceļu?
Viņiem šis brīnums neilga tikai vienu dienu, tas pārvērta visu pasauli uz
visiem laikiem.
Svētais Augustīns mācīja: “Mēs tuvojamies Dievam, ne ejot,
bet mīlot.” Un - “Šī ir tā mīlestība, nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu,
bet, ka viņš mūs mīlējis un sūtījis savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.
Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu
mīlēt.” (I Jņ vēst. 4: 10-11). Un pēkšņi katrs mēs kļūstam
Kristus essential līdzstrādnieki. Kā gani, ko iepriekš neviens neievēroja, vai
nenovērtēja, kā jaunava Marija, kuŗai daudz bija jāpārdzīvo, lai ar viņu
notiktu pēc Dieva vārda. Kā neskaitāmi citi, kam viegli paiet gaŗām, kamēr tie
mums ir nepieciešami.
Kā pārgurusī slimnīcas māsiņa. Reportieris viņai prasīja, kā viņa
spēj strādāt dienu pēc dienas ar tik slimiem vīrusa pacientiem, tik daudzus pat
pavadot Mūžībā. Atspiedusies pie sienas, viņa teica - “Ir reizes, kad uznāk
bailes, kad jācīnās, lai neskrietu prom. Bet, ir jāpaliek. Kādreiz esmu
vienīgā, kuŗa acis viņi redz. Tad lūdzu, lai tiešām viņi manās acīs
nesaredzētu bailes, bet tikai cerību, mieru – pāri visam - mīlestību.”
Kad jebkad tik daudziem esat skatījušies acīs kā tagad, kad
pandēmijas laikā technoloģija mūs vieno, kad nedrīkstam būt kopā. Lai paldies visiem, kas tā vieno ģimenes, draudzes, latviešu organizācijas!
Arī tagad daudz tiek darīts, lai pandēmija nenozagtu Ziemsvētku prieku vai
izbrīnu par to, ka Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū! Tas Vārds,
kas ir Dievs! Un Viņa Dēls Kristus solījis palikt ar mums – vienalga, kur
atrodamies, vai kādos laikos dzīvojam.
Arī šogad būs Ziemsvētki! Un lai tie jums ir Kristus gaismas
apmirdzēti, skaisti, priecīgi! Kad katra acīs saredzama būtu tikai mīlestība,
varbūt arī pateicība par visiem, kas nesuši svētību mūsu dzīvēm!
Caur Zoom, vai citādi!
Lai 2021. gads nes tikai labas ziņas - vai dzīvojam Latvijā, vai tik
daudzās valstīs izkaisīti! Dievs lai svētī un pasargā mūs, Viņš lai
visiem dāvina veselību, žēlastību, drošību, mieru, taisnību, cerību –
gaismu – pāri visam, mīlestību!
Lauma Zušēvica, Archibīskape,
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīca pasaulē
Adventa
laika cerībā gaidot Ziemsvētkus
Adventa laiks ir gaidīšanas laiks,
kam parastā iezīme ir cerība. Jo grūtāki un juceklīgāki, tumšāki laiki, jo
spēcīgāka cerība, ka patiesi Dieva apsolījumi vēl spēkā. Tā Bībele definē
cerību. Tā ir pārliecība, ka Dievs izpildīs savus apsolījumus. Reiz Dievs bija
solījis: “Tavā priekšā ir droša nākotne, un tava gaidīšana tevi nevils.” (Sak.
23:18) Pirmajā Ziemsvētku brīnumā Vārds tapa miesa un Dieva solījumi
piepildījās. Piedzima Jēzus Kristus, kurā bija dzīvība, un dzīvība bija
pasaules gaisma!” (Jņ 1:4)
Bija klusa nakts, gandrīz kā apburtā
skaistumā. Dievs likās tik tuvu. Nekas 9. februārī neliecināja, cik drīz vīruss
ielauzīsies pasaulē un to pārvērtīs. Ieejot Adventa laikā, ap mums pandēmija,
konflikti, krīzes un asākas cilvēku domstarpības vairo tumsu, maz dāvā
cerību. Kristus to atjauno, mums
atgādinot: “Es esmu pasaules gaisma. Kas seko man, tas nestaigās tumsā, bet tam
būs dzīvības gaisma.” (Jņ 8:12) Un aug cerība pasaulē, kad dodamies no tumsa
Viņa gaismā!
Gadu simteņiem ilgi šī gaisma atspīdējusi
ticīgo sirdīs un dvēselēs, pat ja nācies gaidīt, izturēt pārbaudījumus,
pārvarēt ciešanas. Šogad mācītājam Paulim Urdzem būtu bijusi 100 gadu dzimšanas
diena. Vācu bēgļu nometnē, 1948. gadā,
kad latvieši dzīvoja lielā nedrošībā un neziņā par savu nākotni, vēl būdams teoloģijas
students, izdevumā „Dzirkstele”, viņš
bēgļus iedrošināja jo sevišķi šādā laikā neaizmirst, ka:
“Kristīgajai draudzei jāparāda
pasaulei, kas ir patiesa kopība, ka mīlestība nav tikai tukšs vārds. Mēs tagad redzam, cik ļoti mums tomēr šīs
mīlestības trūkst. Lūgsim, lai Dievs sūta savu Garu, lai dod mums patiesu
draudzi, lai dod kopību, lai dara mūs par Kristus mācekļiem, kuru pazīšanās
zīme ir mīlestība. Virs zemes nav pilnības, šeit viss ir tikai pa pusei. Bet
mums ir droša cerība, ka tas Kungs mūs ved pilnībai pretī…”
Šajā Adventā daudziem varētu
likties, ka viss ir tikai pa pusei. Neskaitāmiem cilvēkiem augušas rūpes par
pasaules, savu un bērnu fizisko, garīgo un finansiālo veselību. Aug bailes par
to, kāds būs 2021. gads. Turēsimies drošā cerībā, nenomaldīsimies tumšo domu
mežā, atcerēsimies, ka mēs piederam Tam, Kurā “mājo visa Dieva pilnība miesā,
un jums ir dota pilnība viņā, kas ir galva ikvienai valdīšanai un varai”!
(Kol.2:9) Ne pa pusei mums ir dota pilnība Viņā! Ja ne dievnamos, tad
virtuālajā pasaulē, dalīsimies lūgšanās un dziļā pateicībā Dievam, ka Viņš tik
pilnīgi piepildījis savus apsolījumus!
Pateicos Dievam par Viņa žēlastību
un mūsu Baznīcu pasaulē! Pateicos Prezidijam, Virsvaldei, katrai draudzei, ka
tik uzticīgi, atjautīgi un svētīgi kalpojat! Lai Dievs turpina dziedināt šo
pasauli un svētī mūsu darbu! Tuvojoties Ziemsvētkiem – kā Latvijā, tā pasaulē –
lai jūsu sirdis kļūtu gaišākas un cerībā atjaunotas! Novēlu Dieva mīlestības un
Kristus gaismas bagātus Viņa dzimšanas svētkus!
Jūsu
+ Lauma Zušēvica
LATVIJAS
EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀ BAZNĪCA PASAULĒ
SVEIC LATVIJAS VALSTS SVĒTKOS UN MŪSU
TAUTAI IZLŪDZAS DIEVA SVĒTĪBU,
VESELĪBU, DROSMI UN MĪLESTĪBĀ APLIECINĀTU CERĪBU!
Svētais, Visvarenais, Labais Dievs! Tu
esi visur pasaulē. Tu mājo katra latvieša
sirdī un mūs vieno tautā, kas dzīvo daudzās vietās, bet vienoti lūdz:“Dievs, svētī Latviju!” Kaut esam spiesti distancēties, Tu māci, kā
attālums zūd, Tev un citiem tuvojoties
lūgšanās. Turpini mūs svētīt, lai mēs atklātu, ko katrs
varam darīt, lai vēl stiprāka augtu mūsu tauta! Piestājies jo sevišķi tuvu katrai
mātei, tēvam, ģimenei, draudzei,
organizācijai Latvijā un pasaulē, visiem, kas strādā un lūdz par mūsu latviešu
bērniem, lai katrs izjustu, cik dārgs mantojums šī zeme, kas ir arī viņu.
Tu jau esi dāvājis gudrību un
ar tautas mīlestību svētījis tik daudzus. Paldies! Lūdzam, turpini svētīt Latvijas
Valsts prezidentu Egilu Levitu, Saeimas deputātus, Baznīcas, mācību iestādes, slimnīcas,
aprūpes centrus, uzņēmumu vadītājus un darbiniekus, lai vienotiem
spēkiem atvairītu jebkādu ļaunumu! Sargi mūs no savtīguma grēka, vairo
labestības un kalpošanas garu!
Atjauno veselību tiem, kas slimo,
dod Kristus mieru un cerību, tiem, kas sēro! Pasargā tos, kas tik
pašaizliedzīgi rūpējas par citiem slimnīcās
un ģimenēs sniedz atbalstu savārgušajiem!
Paldies, Dievs, par labām ziņām, ka drīz būs vakcīna, kas palīdzēs mūs
aizsargāt no ļaunā koronavīrusa.
Ar pateicību pieminam mūsu tautas varoņus, kas pagātnē upurēja sevi visu. Mēs lūdzam Tavu
aizsardzību tiem, kas tagad sargā mūsu tēvzemi. Iedrošini katru tapt par varoni
tiem, kas saslimuši, nonākuši finansiālās grūtībās, izmisumā, bailēs, trūkumā,
vai piedzīvo netaisnību un vardarbību - vienalga, lai kur arī pasaulē tie
dzīvotu.
Dāvā drosmi un cerību ticēt gaišai
nākotnei, ar visiem tās pārsteigumiem! Tu esi palīdzējis mums saprast ko jaunu katram
par sevi un Tevi šajā pandēmijas laikā un arī tādēļ vēl vairāk pateicamies par
mūsu ģimenēm, draugiem un piederību mūsu tautai. Ticam – drīz varēsim kopā sanākt, lai ar vēl lielāku sirds degsmi Tev pateiktos par
Tavu neizmērojamo žēlastību.
Dievs, svētī Latviju! Tur, kur pašu latvju zeme zem kājām, un arī
tur, kur Latviju sirdī nes tie, kas lūgšanā dodas uz dzimtenes mājām. Āmen.
“Redzi, sējējs izgāja sēt.” (Mt 13:2).
Dažādi sējēji un Dieva svētītā raža.
1945. gada
9. septembrī divi sējēji iegāja Kemptenes ev. lut. baznīcā. Iedomājos, ka viņi ieradās pirms jauniešiem,
kuŗiem todien bija paredzētas iesvētības.
Noteikti abi Dieva kalpi māc. Osvalds Gulbis un māc. Augusts Kalnājs,
iesvētāmo sirdīs bija sējuši Dieva vārda sēklas. Skaidrs, ka lūgšanās atskanēja
pateicība Dievam, jo tieši pirms nedēļas, 2. septembrī, Japāna padevās un II.
Pasaules karš beidzās, kaut tā sekas ilgi vēl ietekmēja neskaitāmas dzīves.
Kurus tekstus Dieva vārda sējēji todien
izvēlējās? Vēl nebija beigušās rūpes par
nākotni, par Latviju, par to, vai pietiks ko ēst, kur strādāt, kur iegūt
augstāko izglītību latvju tautas bēgļiem. Iedomājos, ka abi aicināja paļauties
Dievam, uzticēties Viņa žēlastībai, gādāt par cietējiem, neaizmirst savu
piederību Kristum un savai tautai. Viņi uzticējās, ka jauniešu sirdīs sētās
sēklas nesīs gara augļus, un tā bija. Gandrīz visur, kur latviešu bēgļi nonāca,
vispirms tika dibinātas draudzes, kas pulcējās dievkalpojumos.
Varētu būt,
ka šogad daudzās vietās Pļaujas svētki nenotiks kā parasti. Ļaudis ir ļoti
norūpējušies par vīrusa sekām, kā arī par to, ka jāsargā sava un līdzcilvēka
veselība, atturoties no ierastās dzīves parašām. Arvien noteiktāk tiek pieprasīti dažādo
problēmu risinājumi un sabiedrības drošības nodrošināšana. Laikā, kad daudzi
kļūst pesimistiski par nākotni, iedomājos, ko mums varētu pateikt tie jaunieši,
kas dzīvoja 1945. gadā, tādā nedrošībā un tik haotiskā laikā? Ka bija tik svētīgi draudzes priekšā Dievam
solīt “būt uzticīgiem līdz nāvei”, kalpot Kristum un Viņa Baznīcai! Šādi viņos auga sētās ticības sēklas. Tās auga
līdzcilvēku lūgšanu pavadītas, tās Dieva Gars pasargāja, audzināja, tajā Dieva
patiesība dīga, plauka un nesa ticības, cerības un mīlestības augļus. Un tiešām
tā tas bija! To apliecina mūsu Baznīcas
vēsture!
Pļaujas
svētkos patieksimies Dievam par visiem, kuŗi visdažādākos apstākļos – turpināja
sēt. Līdzīgi, kā toreiz, kad māc.
Osvalds Gulbis un māc. Augusts Kalnājs, kuŗi nonāca ASV Ņujorkā un Milvokos un
tur kalpoja draudzēs, kuŗās arī es kalpoju un ar pateicību manīju viņu abu kalpošanas
augļus. Noteikti arī viņi gadu gaitā sprediķoja par šo Kristus līdzību,
atgādinot, lai mūsu sirdis taptu par labu zemi, kuŗā varētu augt ticības
sēklas. Pestītājs caur šo līdzību mudina, lai neļaujam pasaules rūpēm un bēdām
mūsu sirdis nocietināt un dzīves kārdinājumiem mūs aizvilināt prom no Dieva.
Varbūt kāds
no lasītājiem todien bija klāt Kemptenē un varētu dalīties? Rakstiet man!
pastorlauma@gmail.com. Gribētos dzirdēt
jūsu atmiņas, varbūt kā dziedājāt skaistās lūgšanas vārdus:
“Kungs, palīdz brīdī svētā, Kad sirds man kvēl, Lai
ticība še gūtā Ir rota vēl,
Kad dzīve bargos vējos Sāks vērtēt, svērt, Tad ļauj
man brīžos tādos Tik Tevi tvert.”
Nav zināms,
kas ir šo vārdu autors, bet zinu, ka māc. Osvaldam Gulbim Dievs bija dāvinājis
dzejnieka spējas. Viņam tobrīd bija 35 gadi, māc. Kalnājam 37! Abus vēl
sagaidīja gan bargi vēji, gan grūti pārbaudījumi. Abi turpināja sēt līdz mūža
beigām - katrs savā pilsētā, tomēr vienoti Viņā, kas ir šo sēklu Devējs.
Iedomājos, varbūt ka viņu draudzēs ASV bija klāt arī no tiem, kas todien Kemptenē iesvētīti?
Mums ir tik daudz, par ko pateikties
šajos Pļaujas svētkos – vai to darām savā mājā, dievnama kopībā vai tiekoties
virtuālā pasaulē. Dievs mūs nav atstājis, bet turpinājis gādāt par
mums! Arī caur citiem, kam paldies
sakām! Viņu darba un gādības dēļ mums
netrūkst ēdiena. Strādāsim arī mēs, lai
nevienam nebūtu jācieš ne no fiziskā izsalkuma, ne no garīgā. Gadu simteņiem Dievs Vārdu sēklas
‘izšķērdīgi’ sētas, bet to skaits nav samazinājies! Vēl sējējiem ir ko sēt! Un
tā ir Kristus žēlastības un Dieva mīlestības dāvana! Sēsim, lūgsim, uzticēsimies, pateiksimies Viņam,
kas arvien dod kā sēklas, tā augļus!
Viņš lai
svētī, pasargā un iedrošina!
+ Lauma Zušēvica,
Arhibīskape
Jaunā mācītāja ievešana amatā
Ar svinīgu draudzes dievkalpojumu šī gada 25. jūlijā, kurā piedalījās 9 garīdznieki un viesi, amatā tika ievests jaunais draudzes gans Gundars Bērziņš.