Dievkalpojumi svētdienās plkst. 11:00 

(izņemot katra mēneša pēdējo svētdienu)


“Redzi, sējējs izgāja sēt.” (Mt 13:2).   Dažādi sējēji un Dieva svētītā raža.

1945. gada 9. septembrī divi sējēji iegāja Kemptenes ev. lut. baznīcā.  Iedomājos, ka viņi ieradās pirms jauniešiem, kuŗiem todien bija paredzētas iesvētības.   Noteikti abi Dieva kalpi māc. Osvalds Gulbis un māc. Augusts Kalnājs, iesvētāmo sirdīs bija sējuši Dieva vārda sēklas. Skaidrs, ka lūgšanās atskanēja pateicība Dievam, jo tieši pirms nedēļas, 2. septembrī, Japāna padevās un II. Pasaules karš beidzās, kaut tā sekas ilgi vēl ietekmēja neskaitāmas dzīves.

Kurus tekstus Dieva vārda sējēji todien izvēlējās?  Vēl nebija beigušās rūpes par nākotni, par Latviju, par to, vai pietiks ko ēst, kur strādāt, kur iegūt augstāko izglītību latvju tautas bēgļiem. Iedomājos, ka abi aicināja paļauties Dievam, uzticēties Viņa žēlastībai, gādāt par cietējiem, neaizmirst savu piederību Kristum un savai tautai. Viņi uzticējās, ka jauniešu sirdīs sētās sēklas nesīs gara augļus, un tā bija. Gandrīz visur, kur latviešu bēgļi nonāca, vispirms tika dibinātas draudzes, kas pulcējās dievkalpojumos.

Varētu būt, ka šogad daudzās vietās Pļaujas svētki nenotiks kā parasti. Ļaudis ir ļoti norūpējušies par vīrusa sekām, kā arī par to, ka jāsargā sava un līdzcilvēka veselība, atturoties no ierastās dzīves parašām.  Arvien noteiktāk tiek pieprasīti dažādo problēmu risinājumi un sabiedrības drošības nodrošināšana. Laikā, kad daudzi kļūst pesimistiski par nākotni, iedomājos, ko mums varētu pateikt tie jaunieši, kas dzīvoja 1945. gadā, tādā nedrošībā un tik haotiskā laikā?  Ka bija tik svētīgi draudzes priekšā Dievam solīt “būt uzticīgiem līdz nāvei”, kalpot Kristum un Viņa Baznīcai!  Šādi viņos auga sētās ticības sēklas.  Tās auga līdzcilvēku lūgšanu pavadītas, tās Dieva Gars pasargāja, audzināja, tajā Dieva patiesība dīga, plauka un nesa ticības, cerības un mīlestības augļus. Un tiešām tā tas bija!  To apliecina mūsu Baznīcas vēsture!

Pļaujas svētkos patieksimies Dievam par visiem, kuŗi visdažādākos apstākļos – turpināja sēt.  Līdzīgi, kā toreiz, kad māc. Osvalds Gulbis un māc. Augusts Kalnājs, kuŗi nonāca ASV Ņujorkā un Milvokos un tur kalpoja draudzēs, kuŗās arī es kalpoju un ar pateicību manīju viņu abu kalpošanas augļus. Noteikti arī viņi gadu gaitā sprediķoja par šo Kristus līdzību, atgādinot, lai mūsu sirdis taptu par labu zemi, kuŗā varētu augt ticības sēklas. Pestītājs caur šo līdzību mudina, lai neļaujam pasaules rūpēm un bēdām mūsu sirdis nocietināt un dzīves kārdinājumiem mūs aizvilināt prom no Dieva.

Varbūt kāds no lasītājiem todien bija klāt Kemptenē un varētu dalīties? Rakstiet man! 
pastorlauma@gmail.com.  Gribētos dzirdēt jūsu atmiņas, varbūt kā dziedājāt skaistās lūgšanas vārdus: 

“Kungs, palīdz brīdī svētā, Kad sirds man kvēl, Lai ticība še gūtā Ir rota vēl,

Kad dzīve bargos vējos Sāks vērtēt, svērt, Tad ļauj man brīžos tādos Tik Tevi tvert.”

Nav zināms, kas ir šo vārdu autors, bet zinu, ka māc. Osvaldam Gulbim Dievs bija dāvinājis dzejnieka spējas. Viņam tobrīd bija 35 gadi, māc. Kalnājam 37! Abus vēl sagaidīja gan bargi vēji, gan grūti pārbaudījumi. Abi turpināja sēt līdz mūža beigām - katrs savā pilsētā, tomēr vienoti Viņā, kas ir šo sēklu Devējs. Iedomājos, varbūt ka viņu draudzēs ASV bija klāt arī no tiem, kas todien Kemptenē iesvētīti?

Mums ir tik daudz, par ko pateikties šajos Pļaujas svētkos – vai to darām savā mājā, dievnama kopībā vai tiekoties virtuālā pasaulē.  Dievs mūs  nav atstājis, bet turpinājis gādāt par mums!  Arī caur citiem, kam paldies sakām!  Viņu darba un gādības dēļ mums netrūkst ēdiena.  Strādāsim arī mēs, lai nevienam nebūtu jācieš ne no fiziskā izsalkuma, ne no garīgā.  Gadu simteņiem Dievs Vārdu sēklas ‘izšķērdīgi’ sētas, bet to skaits nav samazinājies! Vēl sējējiem ir ko sēt! Un tā ir Kristus žēlastības un Dieva mīlestības dāvana!  Sēsim, lūgsim, uzticēsimies, pateiksimies Viņam, kas arvien dod kā sēklas, tā augļus!

Viņš lai svētī, pasargā un iedrošina!  

+ Lauma Zušēvica,

Arhibīskape

Jaunā mācītāja ievešana amatā


Ar svinīgu draudzes dievkalpojumu šī gada 25. jūlijā, kurā piedalījās 9 garīdznieki un viesi, amatā tika ievests jaunais draudzes gans Gundars Bērziņš. 


Dievkalpojumam sekoja apsveikumi un bankets. 


Uz foto galeriju



2020. gada LELBāL Latvijas apgabala Vasarsvētku dievkalpojums

Pirmo reizi arī Latvijas apgabala garīdznieki noturēja tiešsaistes dievkalpojumu, jo Covid-19 ierobežojumu dēļ nedrīkstējām pulcēties dievnamos.




LIELDIENAS KRĪZES LAIKĀ

Šogad Kristus Ciešanu laiks bijis tāds, kādu nekad neesam piedzīvojuši. Stundām sēžam pie datoriem, televizoru ekrāniem, telefoniem… Negribam to darīt, tomēr nevaram neskatīties, neizsekot ziņām. Ilgojamies dzirdēt kaut vienu labu ziņu, statistiku, kas liecinātu, ka briesmīgais Covid-19 spēks samazinājies. Miljoniem cilvēku visā pasaulē mēģina atbildēt uz jautājumu - kam ticēt, kam nē.   Miljoniem cilvēku visā pasaulē mēģina nezaudēt cerību, pacietību un līdzjūtību.   Gribas pārvarēt bailes par to, kāda būs nākotne.  

Paldies Dievam, mūsu Baznīcas garīdznieki un draudžu vadības dāvina jums iespējas turēties kopā!   Virtuālā pasaulē topam arvien tuvāki un cits citu iedrošinām, ka būs atkal labi, jo mums ir cerība.   Šī krīze pāries. Būsim no tās mācījušies, kaut daudzi, pārāk daudzi par to būs samaksājuši visaugstāko cenu.

Pirmās Lieldienās?   Mācekļi cits citu tā nespēja iedrošināt.   Viņiem Jēzus nāve bija beigas pilnīgi visām cerībām, dzīves plāniem, visam, pēc kā viņi bija ilgojušies.   Arī mūsu draudzēm šogad nav atļauts pulcēties kopā, pat sērās nē, bet, paldies Dievam, mācekļiem nebija liegts sanākt kopā un skumt.   Par ko viņi runāja pēc Lielās Piektdienas?    Vai dalījās atmiņās par Jēzu?   Vai šausmās par notikušo?   Vai bailēs domāja - varbūt mūs meklē, varbūt arī mums būs ciest un mirt? Viens bija skaidrs -   Jēzus bija miris. Visas cerības zudušas.   Dievam bija cits plāns.  

Vai viņi cits citam atkārtoja Jēzus vārdus, kā varbūt Viņš būtu cerējis?   Viņš bija centies viņus sagatavot, sīkumos izstāstīt, kas notiks.    Kādas sarunas beigās Viņš žēlastībā tik skaidri saka: “To es jums esmu pateicis tagad, pirms tas notiek, lai jūs ticētu tad, kad tas notiks.” (Jņ 14:29).    Vai vieglāk pārdzīvot iepriekš neiedomājamo, ja par to mūs brīdina?   Šajā laikā par to   jālūdz un jādomā daudz.

Skaistajā, brīnišķīgajā, gaismas un dzīvības uzvaras Augšāmcelšanās rītā, kā visu atstāsta Lūka sava evaņģēlija 24. nodaļā, sievietes pie Jēzus tukšā kapa sastop divus vīrus spoži mirdzošās drānās! Tie viņām vēsta: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušajiem?   Šeit viņa nav, viņš ir augšāmcēlies. Atcerieties, ko viņš jums sacīja, vēl būdams Galilejā.   Cilvēka Dēlam jātiek nodotam grēcīgu cilvēku rokās un krustā sistam, un trešajā dienā jāceļas no mirušajiem.” Un tās atcerējās viņa vārdus! Skriešus tās dodas pie sērotājiem: “Taču mācekļiem viņu stāstītais tiem šķita kā blēņas, un tie viņām neticēja.” Pēteris gan aizskrēja un kapā ielūkojās, bet viņš redzēja tikai noliktu linu autu, un “viņš aizgāja, brīnīdamies par to, kas noticis.”  

Ir tik labi uz mirkli apstāties un pateikties Dievam, ka arī tad, kad mēs esam sekojuši Jēzum, klausījušies Viņa vārdos, apliecinājuši, ka ticam Viņa Augšāmcelšanās brīnumam un nāves uzvarai, Dievs saprot, kad briesmās nonākuši, daudz aizmirstam.   Lieldienu rītā no visas sirds kopā ar savu mīļo ģimeni un draudzi dziedāt “nāve ir mākta”, domāju ir vieglāk, nekā mājās pie ekrāna mēģināt baudīt Svētkus bez tiem, par kuŗiem dziļās rūpēs lūdzam, kā arī par sevi, lai nesaslimtu, izturētu. Pat nepieļaujot drūmāko scenāriju – nāvi. Tā ir pārbaude, ko labprātāk nepiedzīvotu.   Bet tieši tādas krīzes laikā atskan brīnumu svētītā Augšāmcelšanās vēsts!   Ja kāds jūtat, ka esat kā tie mācekļi, kam bija tik grūti noticēt vai atcerēties to, ko Jēzus teicis, atcerieties un   pateicieties vēlreiz, par to, cik liela ir Dieva žēlastība un cik neatlaidīgs ir nāves uzvarētājs Jēzus!   Viņam nebija viegli pārliecināt pat savus vistuvākos, ka viņus gaida gaiša nākotne, bet Jēzus neapstājas to darīt!     

Viņš ir blakus sērotājiem, kas dodas prom no skumju aptumšotās Jeruzālemes.   Viņi nepazīst, ka Jēzus ir Tas, kas viņiem blakus, viņi saka: “…Mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas izglābs Israēlu; un nu jau ir trešā diena, kopš tas viss noticis.” Nopūties par viņu nespēju ticēt Dieva Vārdiem, kas visu to jau vēstījuši, kas noticis, Viņš tik staigā ar viņiem un pacietīgi atgādina viņiem to, ko viņi jau zināja, bet bija piemirsuši. Un ja nu nepietika ar to?   Gaŗās dienas beigās, pieņēmis aicinājumu palikt kopā   ar viņiem, “Jēzus apsēdās ar tiem pie galda, viņš ņēma maizi, to svētīja un pārlauzis deva tiem.   Tad viņu acis atvērās un tie viņu pazina; bet viņš tiem kļuva neredzams. Un viņi sacīja viens otram:   “Vai mūsu sirds nedega, kad viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?”   Pēkšņi   tie steidzas atpakaļ uz vietu, kur pamazām izzūd nakts.   Mācekļi vēl ir kopā.   Vai tie guļ?   Vai tic, ka tie viņiem vēsta: Tas Kungs patiesi ir augšāmcēlies!  

Nepietiek ar citu vārdiem.   Viņu vidū nāk Jēzus un saka: “Miers ar jums.” Viņi dzird un redz viņu un tomēr netic?   Bet šoreiz tik skaisti teikts: “Ka viņi no prieka vēl neticēja un brīnījās!” (Lūkas ev. 24:36-41). Ne vairs aiz bailēm, izmisuma, šaubām, bet no prieka viņi vēl neticēja…un tas tomēr ir kas cits!   Piedzīvot tādu laimi, ka izbrīnā cits citam sakām: “ Kā! Kā tas var būt! Bet ir! Tāda laime ir mūsu! Un tas viss Viņa nopelns un žēlastība!” Arī krīzes laikā šī Augšāmcelšanās dāvinātā cerība apliecina, ka gaisma ir spēcīgāka par tumsu, un Jēzū dāvinātā grēku piedošanas un mūžīgā dzīvība ir spēcīgāka par nāvi!

Šis krīzes laiks licis mums daudz pārdomāt dzīvības un nāves jautājumus.   Vairāk esam dzīvojuši līdzi tiem, kas cieš, pateikušies par tiem, kas pašaizliedzīgi riskē ar savām dzīvībām, lai glābtu citus, un tomēr slimība paņēmusi tūkstošiem cilvēku dzīvību. Mēs varam palīdzēt arī tad, kā reiz Jēzus ar ceļiniekiem – esot kopā ar sērotājiem, caur Viņa vārdiem, esot blakus arī tad, kad tas nav iespējams klātienē, tikai virtuālajā pasaulē.  

Mēs varam apliecināt, ka ticam Tam, kas sevi atdeva par mums visiem un savedīs mūs reiz kopā mūžīgās dzīvībās valstībā! Vairs nebūs jāturas sešu pēdu attālumā vienam no otra, nebūs jābaidās, ka nekad atkal neredzēsim tos, ko tik ļoti mīlam. Lai Dievs dod spēku, mieru, veselību. Lai Dievs dod ātrāk beigties šai krīzei, kuŗas ēnā tomēr būs neskaitāmi, kuŗiem arī mēs varam palīdzēt atjaunot ticību.   Atgādinot, ka pat bēdās un tumsā spīd Kristus gaisma un cerība, kā Viņš mums vēstīja: “Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība!” (Jņ. 3:16).    

Allelūja! Kristus ir cēlies! No visas sirds novēlu jums skaistas, ticības spēka un miera svētītas Lieldienas! Lai Dievs svētī un pasargā!

Jūsu Archibīskape Lauma Zušēvica



Uz sākumu



 .