Laika zīmes janvārī
Kad pamodos 2. janvāra rītā Rīgā, stipri lija. Taču diena bija priecīga – pēcpusdienā tikos ar saviem brāļiem un māsām – prāvesti Ievu Graufeldi, mācītāju un bīskapi Jānu Jērumu-Grīnbergu, archibīskapu Elmāru Ernstu Rozīti, prāvestu Klāvu Bērziņu un jauno mācītāju Guntaru Reboku.
Ir tik daudz, ko mums pārrunāt, bet tik maz laika. Neviens jautājums nav mazsvarīgs. Stunda ātri pagāja, un atvadoties mani pavadīja vārdi: sveicieni Dacei Cīravā, sveicieni draudzes priekšniecei Snēpelē, paldies Birutai (draudzes priekšniece Aizputē) par apsveikumu. Tas bija liels pārsteigums! Sveicini abus kungus Valtaiķos utt. Man bija jādodas prom, bet Guntaram, kuram pēc divām dienām bija ordinācija, paspēju novēlēt, lai viņam pēc ordinācijas vienmēr ir Dieva klātnība. Tas mācītāja darbā ir pats svarīgākais.
11. janvārī Aizputē dievkalpojumu vadījām trijatā –
prāvests Klāvs Bērziņš, teoloģijas doktorants Rinalds Gulbis un es. Cīravā
kalpojām divatā – Rinalds Gulbis un es, jo Klāvs tai pašā laikā tikās ar Aizputes
un Valtaiķu garantiem, kurus iepazīstināja ar LELBĀL uzbūvi, satversmi un
citiem jautājumiem. Abos dievkalpojumos sprediķoja Rinalds. Man sirdī iekrita
tas, ka Rinalds teica – mēs nedzīvojam vienkāršā laikā. Mūsdienās
lielākais grēks ir vienaldzība. Ūdens – tas ir simbols, ka Dievs caur Jēzu
Kristu aizskalo visus tos sārņus, ar ko mēs bieži aplīpam savā dvēselē. Jēzus ar
savām kristībām norāda, cik nozīmīgs ir ūdens. Tas ir instruments, ko Dievs
devis cilvēkiem. Vēl Rinalds minēja, ka no visas pasaules ūdens daudzuma, tas
ir, no tiem miljoniem kubikkilometru, tikai viens procents ir saldūdens.
Pārējos 99% aizņem sālsūdens.
16. janvārī no Rīgas uz Aizputi tika pārvesta A. Annusa
glezna, ko Aizputes autonomajai evaņģēliski luteriskajai draudzei dāvina Bukskaunti
latviešu draudze Amerikā.
Paldies Aizputes novada domei un sevišķi Gundaram
Sisenim, kurš palīdzēja ar transportu. 19. janvārī mūsu draudzes revīzijas
komisija pieņēma šo gleznu un iekļāva draudzes kustamo īpašumu sarakstā. Ceram
šo gleznu atklāt 5. februārī, kad Aizputē viesosies archibīskape Lauma
Zušēvica.
19. janvārī Aizputi apciemoja vācu draudžu mācītājs
Markuss Šohs.
Latvijā ir 10 vācu draudžu, trīs no tām – Liepājā. Kad
Markuss tās apkalpo, viņš nakšņo Liepājā. Atpakaļceļā uz Rīgu viņš man
piezvanīja un viesojās Aizputē. Markuss Šohs ir vienu gadu studējis teoloģiju
Jeruzalemē, tādēļ viņam bija interesanti redzēt Aizputes kultūras namu, kas
agrāk bijusi sinagoga.
Tāpat bijām Svētā Jāņa baznīcā, mākslinieku centrā
„Serde” un daudz kur citur. 
Aizputē ir ļoti daudz, ko rādīt, un tai ir bagāta
vēsture, mums ir ar ko lepoties. Lai iepazītu Aizputi un tās vēsturi un kultūru,
ir vajadzīgas vairākas dienas.
Janvārī baptistu mācītājs Jānis Balodis iedeva man izlasīt ļoti interesantu grāmatu – par Hugo Maksimiliānu Grīvānu. Viņa dzīvē bija gan 1905. gada revolūcija, gan abi pasaules kari, gan divas reizes Sibīrija. Iesaku izlasīt. Vēl vienu labu grāmatu man aizdeva skolotāja Lilija no Snēpeles draudzes – „Kāpēc vīrieši neiet baznīcā”. Ceru, ka, to izlasot, man atklāsies kāds jauns apvārsnis, kāds jauns darba lauks, kurš to vien gaida, kad kāds to pamanīs.
Šo tekstu es rakstu 20. janvārī, un mans kaķis mierīgi guļ man blakus. Es zinu, ka februārī būs daudz svarīgu notikumu mūsu draudzē Aizputē un pārējās draudzēs. Cīravā noturēsim dievkalpojumu skolā – siltumā. Tāpat arī Snēpelē – tautas namā. Valtaiķos garanti 4. februārī tiksies ar Klausu Loftu, tas būs vakarā, kad cilvēki būs mājās pēc garas darba dienas. 5. februārī Aizputē uzņemsim augstus viesus. Kā jau minēju, archibīskapi Laumu Zušēvicu, Klausu Loftu, Klāvu Bērziņu un citus. Jālūdz, lai Mārtiņš vairākas dienas kurina draudzes māju, abas telpas. Tur būs daudz sarunu un domapmaiņu, ko mēs varam kopā darīt, lai mūsu vidū augtu un stiprinātos Dieva valstība, kas nenāk ārēji redzamā veidā.
Vēl svarīgs datums ir 11. februāris – tiesas diena. Kas ir Aizputes autonomā evaņģēliski luteriskā draudze? Vai šī draudze, kuras nosaukumam Tieslietu ministrija savulaik pielika klāt vārdu „autonomā”, ir tā pati draudze, kas šeit Aizputē bez pārtraukuma ir darbojusies kopš 16. gadsimta. Jautājums ir vienkāršs: vai kāda laicīga valsts iestāde var pateikt – te nav draudzes. Vai, iegūstot citu uzvārdu, cilvēks kļūst par citu personu? Tikai pati draudze var pieņemt lēmumu (kopsapulcē), vai viņa likvidējas vai maina satversmi, vai turpina savu darbību. Mūsu draudze nekad nav pārtraukusi savu darbu. Sigurds Sproģis bija mācītājs Aizputē no 1971. gada līdz 2013. gadam. Visus šos 42 gadus viņš kopa cilvēku dvēseles ar sprediķiem, ar kazuāldarbībām, ar dievkalpojumiem, ar kristīgo darbu pilsētā un tās apkaimē. Visi cilvēki ir mirstīgi un kaut kad aiziet mūžībā – tai skaitā mācītāji. Vai pēc mācītāja nāves mirst arī draudze? Draudzes visā pasaulē tad ievēl sev citu mācītāju un uztic viņam savu dvēseļu kopšanu. Sigurds visus šos gadus bija draudzes ievēlēts mācītājs un tāds arī palika līdz savai nāvei. Viņš neaizgāja pensijā, un draudze no viņa kalpošanas nekad neatteicās. Mūsu draudzei ir sava satversme un savs dievnams. Mēs esam valstiski atzīti, un mēs neesam finansiāli bankrotējuši. Mēs turpinām darboties kā draudze. 1991. gadā, kad arhibīskaps K. Gailītis izslēdza Sigurdu no LELB mācītāja saraksta, viņš aizcināja, lai draudze neseko S. Sproģim, bet draudze tā nedarīja. Tā palika uzticīga savam ganam, un tur arhibīskaps neko nevarēja izdarīt. Viņš rakstīja vēstules draudzes locekļiem, mēģināja pierunāt, izdarīja spiedienu uz Sigurdu, publiski kritizēja viņu, bet draudze domāja citādi. Šodien es domāju par tā laika notikumiem ar citu skatu. Domāju, ja Kārlis Gaiītis būtu dzīvojis ilgāk, viņš pēc pāris gadiem būtu ar Sigurdu izlīdzis. Šodien šī tiesa vairāk ir saistīta ar jautājumu: kādā veidā mēs varam nodrošināt, lai mūsu luterāņu draudze paliek luteriska, nezaudējot dievnamu, draudzes māju utt. Ar laiku mainās dzīve, notikumi pārmaina domas. Es raugos uz februāri ar cerībām. Man ir svarīga kontinuitāte ar draudzes cilvēkiem, laicīgo pasauli, mācītājiem(-ām), dabu. Šajā kontinuitātē ir Kristus darbs pie mums un mūsos. Jālūdz, lai Debestēvs visos notikumos ir ap mums un mēs ieraugām to mīlestības spēku, uz kuru mēs esam aicināti mūsu kristībās. Es lūkojos uz februāri ar cerībām, jo daudz svarīgu notikumu ir priekšā un tie ir kontinuitātē ar mūsu draudzes cilvēkiem. Šis raksts jau ir pārāk garš. Vēl jau daudz kas bijis un būs, bet visu tāpat nevar aprakstīt, kā Jāņa evaņģēlija beigās teikts: „Ja visas tās lietas pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas.”
Gaišu un priecīgu šo zvaigznes atspīdēšanas laiku!
Varis Bitenieks