Dievkalpojumi svētdienās plkst. 11:00 

(izņemot katra mēneša pēdējo svētdienu)

Sakarā ar valstī izsludināto ārkārtējo situāciju Aizputes Sv. Jāņa luterāņu baznīcā dievkalpojumi ir atcelti, bet dievnams būs atvērts invienam apmeklētājam dievkalpojumu laikā - svētdienās no plkst. 11:00 līdz 13:00.

Adventa laika cerībā gaidot Ziemsvētkus

Adventa laiks ir gaidīšanas laiks, kam parastā iezīme ir cerība. Jo grūtāki un juceklīgāki, tumšāki laiki, jo spēcīgāka cerība, ka patiesi Dieva apsolījumi vēl spēkā. Tā Bībele definē cerību. Tā ir pārliecība, ka Dievs izpildīs savus apsolījumus. Reiz Dievs bija solījis: “Tavā priekšā ir droša nākotne, un tava gaidīšana tevi nevils.” (Sak. 23:18) Pirmajā Ziemsvētku brīnumā Vārds tapa miesa un Dieva solījumi piepildījās. Piedzima Jēzus Kristus, kurā bija dzīvība, un dzīvība bija pasaules gaisma!” (Jņ 1:4)

Bija klusa nakts, gandrīz kā apburtā skaistumā. Dievs likās tik tuvu. Nekas 9. februārī neliecināja, cik drīz vīruss ielauzīsies pasaulē un to pārvērtīs. Ieejot Adventa laikā, ap mums pandēmija, konflikti, krīzes un asākas cilvēku domstarpības vairo tumsu, maz dāvā cerību.  Kristus to atjauno, mums atgādinot: “Es esmu pasaules gaisma. Kas seko man, tas nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jņ 8:12) Un aug cerība pasaulē, kad dodamies no tumsa Viņa gaismā!

Gadu simteņiem ilgi šī gaisma atspīdējusi ticīgo sirdīs un dvēselēs, pat ja nācies gaidīt, izturēt pārbaudījumus, pārvarēt ciešanas. Šogad mācītājam Paulim Urdzem būtu bijusi 100 gadu dzimšanas diena.  Vācu bēgļu nometnē, 1948. gadā, kad latvieši dzīvoja lielā nedrošībā un neziņā par savu nākotni, vēl būdams teoloģijas students, izdevumā „Dzirkstele”, viņš bēgļus iedrošināja jo sevišķi šādā laikā neaizmirst, ka:

“Kristīgajai draudzei jāparāda pasaulei, kas ir patiesa kopība, ka mīlestība nav tikai tukšs vārds.  Mēs tagad redzam, cik ļoti mums tomēr šīs mīlestības trūkst. Lūgsim, lai Dievs sūta savu Garu, lai dod mums patiesu draudzi, lai dod kopību, lai dara mūs par Kristus mācekļiem, kuru pazīšanās zīme ir mīlestība. Virs zemes nav pilnības, šeit viss ir tikai pa pusei. Bet mums ir droša cerība, ka tas Kungs mūs ved pilnībai pretī…”

Šajā Adventā daudziem varētu likties, ka viss ir tikai pa pusei. Neskaitāmiem cilvēkiem augušas rūpes par pasaules, savu un bērnu fizisko, garīgo un finansiālo veselību. Aug bailes par to, kāds būs 2021. gads. Turēsimies drošā cerībā, nenomaldīsimies tumšo domu mežā, atcerēsimies, ka mēs piederam Tam, Kurā “mājo visa Dieva pilnība miesā, un jums ir dota pilnība viņā, kas ir galva ikvienai valdīšanai un varai”! (Kol.2:9) Ne pa pusei mums ir dota pilnība Viņā! Ja ne dievnamos, tad virtuālajā pasaulē, dalīsimies lūgšanās un dziļā pateicībā Dievam, ka Viņš tik pilnīgi piepildījis savus apsolījumus!

Pateicos Dievam par Viņa žēlastību un mūsu Baznīcu pasaulē! Pateicos Prezidijam, Virsvaldei, katrai draudzei, ka tik uzticīgi, atjautīgi un svētīgi kalpojat! Lai Dievs turpina dziedināt šo pasauli un svētī mūsu darbu! Tuvojoties Ziemsvētkiem – kā Latvijā, tā pasaulē – lai jūsu sirdis kļūtu gaišākas un cerībā atjaunotas! Novēlu Dieva mīlestības un Kristus gaismas bagātus Viņa dzimšanas svētkus!

Jūsu

+ Lauma Zušēvica

LATVIJAS EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀ BAZNĪCA PASAULĒ SVEIC LATVIJAS VALSTS SVĒTKOS UN  MŪSU TAUTAI IZLŪDZAS DIEVA SVĒTĪBU, VESELĪBU, DROSMI UN MĪLESTĪBĀ APLIECINĀTU CERĪBU! 

ARCHIBĪSKAPES LAUMAS ZUŠĒVICAS  LŪGŠANA 18. novembrim

Svētais, Visvarenais, Labais Dievs!  Tu esi visur pasaulē.  Tu mājo katra latvieša sirdī un mūs vieno tautā, kas dzīvo daudzās vietās, bet vienoti lūdz:“Dievs, svētī Latviju!” Kaut esam spiesti distancēties, Tu māci, kā attālums zūd, Tev un citiem  tuvojoties lūgšanās.   Turpini mūs svētīt, lai mēs atklātu, ko katrs varam darīt, lai vēl stiprāka augtu mūsu tauta! Piestājies jo sevišķi tuvu katrai mātei, tēvam, ģimenei,  draudzei, organizācijai Latvijā un pasaulē, visiem, kas strādā un lūdz par mūsu latviešu bērniem, lai katrs izjustu, cik dārgs mantojums šī zeme, kas ir arī viņu. 

Tu jau esi dāvājis gudrību un ar tautas mīlestību svētījis tik daudzus. Paldies! Lūdzam, turpini svētīt Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu, Saeimas deputātus, Baznīcas, mācību iestādes, slimnīcas,  aprūpes centrus,  uzņēmumu vadītājus un darbiniekus, lai vienotiem spēkiem atvairītu jebkādu ļaunumu! Sargi mūs no savtīguma grēka, vairo labestības un kalpošanas garu!    

Atjauno veselību tiem, kas slimo, dod Kristus mieru un cerību, tiem, kas sēro! Pasargā tos, kas tik pašaizliedzīgi  rūpējas par citiem slimnīcās un ģimenēs sniedz atbalstu savārgušajiem!

Paldies, Dievs, par labām ziņām, ka drīz būs vakcīna, kas palīdzēs mūs aizsargāt no ļaunā koronavīrusa.

Ar pateicību pieminam mūsu tautas varoņus, kas  pagātnē upurēja sevi visu. Mēs lūdzam Tavu aizsardzību tiem, kas tagad sargā mūsu tēvzemi. Iedrošini katru tapt par varoni tiem, kas saslimuši, nonākuši finansiālās grūtībās, izmisumā, bailēs, trūkumā, vai piedzīvo netaisnību un vardarbību - vienalga, lai kur arī pasaulē tie dzīvotu. 

Dāvā drosmi un cerību ticēt gaišai nākotnei, ar visiem tās pārsteigumiem! Tu esi palīdzējis mums saprast ko jaunu katram par sevi un Tevi šajā pandēmijas laikā un arī tādēļ vēl vairāk pateicamies par mūsu ģimenēm, draugiem un piederību mūsu tautai. Ticam – drīz varēsim kopā sanākt, lai ar vēl lielāku sirds degsmi Tev pateiktos par Tavu neizmērojamo žēlastību. 

Dievs, svētī Latviju!  Tur, kur pašu latvju zeme zem kājām, un arī tur, kur Latviju sirdī nes tie, kas lūgšanā dodas uz dzimtenes mājām. Āmen.

“Redzi, sējējs izgāja sēt.” (Mt 13:2).   Dažādi sējēji un Dieva svētītā raža.

1945. gada 9. septembrī divi sējēji iegāja Kemptenes ev. lut. baznīcā.  Iedomājos, ka viņi ieradās pirms jauniešiem, kuŗiem todien bija paredzētas iesvētības.   Noteikti abi Dieva kalpi māc. Osvalds Gulbis un māc. Augusts Kalnājs, iesvētāmo sirdīs bija sējuši Dieva vārda sēklas. Skaidrs, ka lūgšanās atskanēja pateicība Dievam, jo tieši pirms nedēļas, 2. septembrī, Japāna padevās un II. Pasaules karš beidzās, kaut tā sekas ilgi vēl ietekmēja neskaitāmas dzīves.

Kurus tekstus Dieva vārda sējēji todien izvēlējās?  Vēl nebija beigušās rūpes par nākotni, par Latviju, par to, vai pietiks ko ēst, kur strādāt, kur iegūt augstāko izglītību latvju tautas bēgļiem. Iedomājos, ka abi aicināja paļauties Dievam, uzticēties Viņa žēlastībai, gādāt par cietējiem, neaizmirst savu piederību Kristum un savai tautai. Viņi uzticējās, ka jauniešu sirdīs sētās sēklas nesīs gara augļus, un tā bija. Gandrīz visur, kur latviešu bēgļi nonāca, vispirms tika dibinātas draudzes, kas pulcējās dievkalpojumos.

Varētu būt, ka šogad daudzās vietās Pļaujas svētki nenotiks kā parasti. Ļaudis ir ļoti norūpējušies par vīrusa sekām, kā arī par to, ka jāsargā sava un līdzcilvēka veselība, atturoties no ierastās dzīves parašām.  Arvien noteiktāk tiek pieprasīti dažādo problēmu risinājumi un sabiedrības drošības nodrošināšana. Laikā, kad daudzi kļūst pesimistiski par nākotni, iedomājos, ko mums varētu pateikt tie jaunieši, kas dzīvoja 1945. gadā, tādā nedrošībā un tik haotiskā laikā?  Ka bija tik svētīgi draudzes priekšā Dievam solīt “būt uzticīgiem līdz nāvei”, kalpot Kristum un Viņa Baznīcai!  Šādi viņos auga sētās ticības sēklas.  Tās auga līdzcilvēku lūgšanu pavadītas, tās Dieva Gars pasargāja, audzināja, tajā Dieva patiesība dīga, plauka un nesa ticības, cerības un mīlestības augļus. Un tiešām tā tas bija!  To apliecina mūsu Baznīcas vēsture!

Pļaujas svētkos patieksimies Dievam par visiem, kuŗi visdažādākos apstākļos – turpināja sēt.  Līdzīgi, kā toreiz, kad māc. Osvalds Gulbis un māc. Augusts Kalnājs, kuŗi nonāca ASV Ņujorkā un Milvokos un tur kalpoja draudzēs, kuŗās arī es kalpoju un ar pateicību manīju viņu abu kalpošanas augļus. Noteikti arī viņi gadu gaitā sprediķoja par šo Kristus līdzību, atgādinot, lai mūsu sirdis taptu par labu zemi, kuŗā varētu augt ticības sēklas. Pestītājs caur šo līdzību mudina, lai neļaujam pasaules rūpēm un bēdām mūsu sirdis nocietināt un dzīves kārdinājumiem mūs aizvilināt prom no Dieva.

Varbūt kāds no lasītājiem todien bija klāt Kemptenē un varētu dalīties? Rakstiet man!  pastorlauma@gmail.com.  Gribētos dzirdēt jūsu atmiņas, varbūt kā dziedājāt skaistās lūgšanas vārdus: 

“Kungs, palīdz brīdī svētā, Kad sirds man kvēl, Lai ticība še gūtā Ir rota vēl,

Kad dzīve bargos vējos Sāks vērtēt, svērt, Tad ļauj man brīžos tādos Tik Tevi tvert.”

Nav zināms, kas ir šo vārdu autors, bet zinu, ka māc. Osvaldam Gulbim Dievs bija dāvinājis dzejnieka spējas. Viņam tobrīd bija 35 gadi, māc. Kalnājam 37! Abus vēl sagaidīja gan bargi vēji, gan grūti pārbaudījumi. Abi turpināja sēt līdz mūža beigām - katrs savā pilsētā, tomēr vienoti Viņā, kas ir šo sēklu Devējs. Iedomājos, varbūt ka viņu draudzēs ASV bija klāt arī no tiem, kas todien Kemptenē iesvētīti?

Mums ir tik daudz, par ko pateikties šajos Pļaujas svētkos – vai to darām savā mājā, dievnama kopībā vai tiekoties virtuālā pasaulē.  Dievs mūs  nav atstājis, bet turpinājis gādāt par mums!  Arī caur citiem, kam paldies sakām!  Viņu darba un gādības dēļ mums netrūkst ēdiena.  Strādāsim arī mēs, lai nevienam nebūtu jācieš ne no fiziskā izsalkuma, ne no garīgā.  Gadu simteņiem Dievs Vārdu sēklas ‘izšķērdīgi’ sētas, bet to skaits nav samazinājies! Vēl sējējiem ir ko sēt! Un tā ir Kristus žēlastības un Dieva mīlestības dāvana!  Sēsim, lūgsim, uzticēsimies, pateiksimies Viņam, kas arvien dod kā sēklas, tā augļus!

Viņš lai svētī, pasargā un iedrošina!  

+ Lauma Zušēvica,

Arhibīskape

Jaunā mācītāja ievešana amatā

Ar svinīgu draudzes dievkalpojumu šī gada 25. jūlijā, kurā piedalījās 9 garīdznieki un viesi, amatā tika ievests jaunais draudzes gans Gundars Bērziņš. 

Dievkalpojumam sekoja apsveikumi un bankets. 

Uz foto galeriju

2020. gada LELBāL Latvijas apgabala Vasarsvētku dievkalpojums

Pirmo reizi arī Latvijas apgabala garīdznieki noturēja tiešsaistes dievkalpojumu, jo Covid-19 ierobežojumu dēļ nedrīkstējām pulcēties dievnamos.

LIELDIENAS KRĪZES LAIKĀ

Šogad Kristus Ciešanu laiks bijis tāds, kādu nekad neesam piedzīvojuši. Stundām sēžam pie datoriem, televizoru ekrāniem, telefoniem… Negribam to darīt, tomēr nevaram neskatīties, neizsekot ziņām. Ilgojamies dzirdēt kaut vienu labu ziņu, statistiku, kas liecinātu, ka briesmīgais Covid-19 spēks samazinājies. Miljoniem cilvēku visā pasaulē mēģina atbildēt uz jautājumu - kam ticēt, kam nē.   Miljoniem cilvēku visā pasaulē mēģina nezaudēt cerību, pacietību un līdzjūtību.   Gribas pārvarēt bailes par to, kāda būs nākotne.  

Paldies Dievam, mūsu Baznīcas garīdznieki un draudžu vadības dāvina jums iespējas turēties kopā!   Virtuālā pasaulē topam arvien tuvāki un cits citu iedrošinām, ka būs atkal labi, jo mums ir cerība.   Šī krīze pāries. Būsim no tās mācījušies, kaut daudzi, pārāk daudzi par to būs samaksājuši visaugstāko cenu.

Pirmās Lieldienās?   Mācekļi cits citu tā nespēja iedrošināt.   Viņiem Jēzus nāve bija beigas pilnīgi visām cerībām, dzīves plāniem, visam, pēc kā viņi bija ilgojušies.   Arī mūsu draudzēm šogad nav atļauts pulcēties kopā, pat sērās nē, bet, paldies Dievam, mācekļiem nebija liegts sanākt kopā un skumt.   Par ko viņi runāja pēc Lielās Piektdienas?    Vai dalījās atmiņās par Jēzu?   Vai šausmās par notikušo?   Vai bailēs domāja - varbūt mūs meklē, varbūt arī mums būs ciest un mirt? Viens bija skaidrs -   Jēzus bija miris. Visas cerības zudušas.   Dievam bija cits plāns.  

Vai viņi cits citam atkārtoja Jēzus vārdus, kā varbūt Viņš būtu cerējis?   Viņš bija centies viņus sagatavot, sīkumos izstāstīt, kas notiks.    Kādas sarunas beigās Viņš žēlastībā tik skaidri saka: “To es jums esmu pateicis tagad, pirms tas notiek, lai jūs ticētu tad, kad tas notiks.” (Jņ 14:29).    Vai vieglāk pārdzīvot iepriekš neiedomājamo, ja par to mūs brīdina?   Šajā laikā par to   jālūdz un jādomā daudz.

Skaistajā, brīnišķīgajā, gaismas un dzīvības uzvaras Augšāmcelšanās rītā, kā visu atstāsta Lūka sava evaņģēlija 24. nodaļā, sievietes pie Jēzus tukšā kapa sastop divus vīrus spoži mirdzošās drānās! Tie viņām vēsta: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušajiem?   Šeit viņa nav, viņš ir augšāmcēlies. Atcerieties, ko viņš jums sacīja, vēl būdams Galilejā.   Cilvēka Dēlam jātiek nodotam grēcīgu cilvēku rokās un krustā sistam, un trešajā dienā jāceļas no mirušajiem.” Un tās atcerējās viņa vārdus! Skriešus tās dodas pie sērotājiem: “Taču mācekļiem viņu stāstītais tiem šķita kā blēņas, un tie viņām neticēja.” Pēteris gan aizskrēja un kapā ielūkojās, bet viņš redzēja tikai noliktu linu autu, un “viņš aizgāja, brīnīdamies par to, kas noticis.”  

Ir tik labi uz mirkli apstāties un pateikties Dievam, ka arī tad, kad mēs esam sekojuši Jēzum, klausījušies Viņa vārdos, apliecinājuši, ka ticam Viņa Augšāmcelšanās brīnumam un nāves uzvarai, Dievs saprot, kad briesmās nonākuši, daudz aizmirstam.   Lieldienu rītā no visas sirds kopā ar savu mīļo ģimeni un draudzi dziedāt “nāve ir mākta”, domāju ir vieglāk, nekā mājās pie ekrāna mēģināt baudīt Svētkus bez tiem, par kuŗiem dziļās rūpēs lūdzam, kā arī par sevi, lai nesaslimtu, izturētu. Pat nepieļaujot drūmāko scenāriju – nāvi. Tā ir pārbaude, ko labprātāk nepiedzīvotu.   Bet tieši tādas krīzes laikā atskan brīnumu svētītā Augšāmcelšanās vēsts!   Ja kāds jūtat, ka esat kā tie mācekļi, kam bija tik grūti noticēt vai atcerēties to, ko Jēzus teicis, atcerieties un   pateicieties vēlreiz, par to, cik liela ir Dieva žēlastība un cik neatlaidīgs ir nāves uzvarētājs Jēzus!   Viņam nebija viegli pārliecināt pat savus vistuvākos, ka viņus gaida gaiša nākotne, bet Jēzus neapstājas to darīt!     

Viņš ir blakus sērotājiem, kas dodas prom no skumju aptumšotās Jeruzālemes.   Viņi nepazīst, ka Jēzus ir Tas, kas viņiem blakus, viņi saka: “…Mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas izglābs Israēlu; un nu jau ir trešā diena, kopš tas viss noticis.” Nopūties par viņu nespēju ticēt Dieva Vārdiem, kas visu to jau vēstījuši, kas noticis, Viņš tik staigā ar viņiem un pacietīgi atgādina viņiem to, ko viņi jau zināja, bet bija piemirsuši. Un ja nu nepietika ar to?   Gaŗās dienas beigās, pieņēmis aicinājumu palikt kopā   ar viņiem, “Jēzus apsēdās ar tiem pie galda, viņš ņēma maizi, to svētīja un pārlauzis deva tiem.   Tad viņu acis atvērās un tie viņu pazina; bet viņš tiem kļuva neredzams. Un viņi sacīja viens otram:   “Vai mūsu sirds nedega, kad viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?”   Pēkšņi   tie steidzas atpakaļ uz vietu, kur pamazām izzūd nakts.   Mācekļi vēl ir kopā.   Vai tie guļ?   Vai tic, ka tie viņiem vēsta: Tas Kungs patiesi ir augšāmcēlies!  

Nepietiek ar citu vārdiem.   Viņu vidū nāk Jēzus un saka: “Miers ar jums.” Viņi dzird un redz viņu un tomēr netic?   Bet šoreiz tik skaisti teikts: “Ka viņi no prieka vēl neticēja un brīnījās!” (Lūkas ev. 24:36-41). Ne vairs aiz bailēm, izmisuma, šaubām, bet no prieka viņi vēl neticēja…un tas tomēr ir kas cits!   Piedzīvot tādu laimi, ka izbrīnā cits citam sakām: “ Kā! Kā tas var būt! Bet ir! Tāda laime ir mūsu! Un tas viss Viņa nopelns un žēlastība!” Arī krīzes laikā šī Augšāmcelšanās dāvinātā cerība apliecina, ka gaisma ir spēcīgāka par tumsu, un Jēzū dāvinātā grēku piedošanas un mūžīgā dzīvība ir spēcīgāka par nāvi!

Šis krīzes laiks licis mums daudz pārdomāt dzīvības un nāves jautājumus.   Vairāk esam dzīvojuši līdzi tiem, kas cieš, pateikušies par tiem, kas pašaizliedzīgi riskē ar savām dzīvībām, lai glābtu citus, un tomēr slimība paņēmusi tūkstošiem cilvēku dzīvību. Mēs varam palīdzēt arī tad, kā reiz Jēzus ar ceļiniekiem – esot kopā ar sērotājiem, caur Viņa vārdiem, esot blakus arī tad, kad tas nav iespējams klātienē, tikai virtuālajā pasaulē.  

Mēs varam apliecināt, ka ticam Tam, kas sevi atdeva par mums visiem un savedīs mūs reiz kopā mūžīgās dzīvībās valstībā! Vairs nebūs jāturas sešu pēdu attālumā vienam no otra, nebūs jābaidās, ka nekad atkal neredzēsim tos, ko tik ļoti mīlam. Lai Dievs dod spēku, mieru, veselību. Lai Dievs dod ātrāk beigties šai krīzei, kuŗas ēnā tomēr būs neskaitāmi, kuŗiem arī mēs varam palīdzēt atjaunot ticību.   Atgādinot, ka pat bēdās un tumsā spīd Kristus gaisma un cerība, kā Viņš mums vēstīja: “Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība!” (Jņ. 3:16).    

Allelūja! Kristus ir cēlies! No visas sirds novēlu jums skaistas, ticības spēka un miera svētītas Lieldienas! Lai Dievs svētī un pasargā!

Jūsu Archibīskape Lauma Zušēvica

Uz sākumu

 .