Atvērtas svinības – dievkalpojums.

Šajā nelielajā rakstiņā es vēlos palūkoties uz dievkalpojumu no citas, no vienkāršākas puses. Un mans mērķis ir uzrunāt cilvēkus, kuri ar kristīgo dievkalpojumu nav pazīstami.

Pamudinājumu uzrakstīt šādu rakstiņu man deva pārdomas par to, cik tad uzrunājošas ir mūsu afišas, kas vēsta par dievkalpojumiem mūsu draudzē? Ja es būtu, kā teikt, cilvēks no malas, kurš uzlūkotu afišu, kādus jautājumus es uzdotu? Ko es nolasītu no vienkāršas informatīvas afišas? Un ko es varētu un man vajadzētu tur nolasīt?

Tātad tagad iejutīšos cilvēkā no malas un uzlūkošu man piedāvāto informāciju par dievkalpojumu. Es pieeju pie pilsētas ziņojuma dēļa un pamanu, ka Aizputes autonomā ev.lut. draudze katru svētdienu svin dievkalpojumus. Esmu cilvēks no malas un par kristiešiem, draudzēm un dievkalpojumiem neko daudz nezinu. Pieņemsim, manī rodas klusa doma, ka varbūt, intereses pēc, varētu kaut kad uz dievkalpojumu aiziet. Bet vai tas tiešām ir domāts tieši man? Kā tur būs? Vai spēšu „pareizi” izturēties? Vai sapratīšu, kas tur vispār notiek? Ko es vēlētos tur saņemt? Ko es vēlētos tur piedzīvot?

Tālāk rakstā iejutīšos skaidrotāja lomā. Jā, vienā mazā afišiņā daudz informācijas nevar un arī nevajag ielikt. Parasti tur ierakstām, ka dievkalpojumus svinam katru svētdienu pl.11.00. Vai tas ir pietiekami? Īsti nezinu. Zinu, ka citas draudzes mēdz ierakstīt, ka „visi ir mīļi gaidīti!” Bet vai vajag šādu piebildi? Varbūt…

Nu labi, ar mīļām un laipnām piebildēm, vai arī bez tām, patiešām uz dievkalpojumu ir aicināti visi cilvēki, kuri jūtas uzrunāti uz dievkalpojumu atnākt. Nu kaut vai tikai intereses pēc! Tāpēc dievkalpojumu patiešām varam nosaukt par „Atvērtām svinībām”. Uz šīm atvērtajām svinībām ir aicināti visi. Un ja kāds pie sevis domā, vai dievkalpojums – šīs atvērtās svinības - attiecas tieši uz viņu? Tad atbilde ir: Jā! Uz dievkalpojumu aicinām visus. Nāciet un piedalieties svinībās! Tas nozīmē to, ka draudzes dievkalpojumā drīkst piedalīties ar tie, kas nepieder, bet, cerams, kādreiz piederēs pie draudzes. Bet ja atnāksiet tikai vienu reizi, intereses pēc, tad arī labi.

Bet kas ir Atvērto svinību saturs? Vārds „dievkalpojums” mums jau pasaka priekšā, ka dievkalpojuma centrā ir Dievs, kas kalpo mums. Atvērto svinību saturs ir Dieva kalpošana mums, kurā mēs svinam Viņa klātbūtni. Tāpēc dievkalpojums nav tik daudz par to, kas man tajā ir jādara, bet ko es tajā varu saņemt un piedzīvot? Un lai saņemtu un piedzīvotu, tur nevajag daudz. Tikai gatavību saņemt. Jā, tik vienkārši! Un lai saņemtu un piedzīvotu, tur nevajag milzīgas zināšanas, pieredzi un saprašanu. Kā maziņš bērniņš piedzīvo un saņem savas mātes kalpošanu, tā arī mēs ikviens Atvērtajās svinībās piedzīvojam un saņemam Dieva kalpošanu mums.

Mūsu luteriskajā tradīcijā mēs pieturamies pie tā, ka Atvērtajām svinībām ir sava kārtība. Tā nenotiek kaut kā spontāni un neparedzami. Tāpēc, ja nepieciešams, ienākot baznīcā var paņemt dievkalpojuma kārtības lapiņu, lai sekotu norisei līdzi. Tā kā, ja ir raizes par to, ka nezināsiet kas jādara, tad viss priekšā ir uzrakstīts.

Tālāk, pēc dievkalpojuma kārtības lapiņas paņemšanas (var paņemt arī dziesmu grāmatu), ienākot baznīcā var atrast sev tīkamāko vietu baznīcas solos un apsēsties. Esmu pieredzējis, ka kādreiz Atvērto svinību viesi tiek aizbiedēti ar to, ka atrodas kāds kas pasaka, ka tā ir mana vieta, ej prom! Ja, kāds to ir piedzīvojis, tad es lūdzu piedošanu, jo tā tam nevajadzētu notikt. Jo visiem ir jābūt vietai Atvērtajās svinībās!

Atvērtajās svinībās vieta ir tiem, kas jau gadiem ir draudzes locekļi, gan arī tiem, kas par tādiem kļūs. Tāpat arī tiem, kas ienāk tikai pirmo un varbūt pēdējo reizi. Šajās svinībās ir vieta visiem tiem, kuri ir gatavi, lai Dievs kalpo viņu sirdīm. Arī tam rūcošajam draudzes loceklim, kas ir pateicis, ka tā ir viņa vieta baznīcas solā. Un šo es tiešām vēlos piebilst, ka dievkalpojumā Dievs kalpo mums, kas apzināmies, ka neesam pareizi visā un visur. Ka bieži kļūdāmies savos pieņēmumos par sevi un citiem. Ka citreiz darām to, ko negribam. Un varbūt, ka pirmajā brīdī saprotam, ka kaut ko gribam, bet vēlāk saprotam, ka tas nebija pareizi. Atvērtajās svinībās ir vieta dvēselē ievainotajiem un sāpinātajiem. Arī ievainotājiem un sāpinātājiem. Jā, arī tādiem! Jo kur citur, lai ievainotājs un sāpinātājs kļūst par dziedinātāju? Ja cilvēks pats spētu mainīties, tad viņš jau sen to būtu izdarījis. Tāpēc dievkalpojumā Dievs kalpo mūsu sirdīm, tās uzrunājot, dziedinot, mierinot un iepriecinot. Ar šiem vārdiem es tikko mēģināju atbildēt uz jautājumu: ko dievkalpojumā varam saņemt un piedzīvot? Un ne visu Atvērtajās svinībās piedzīvojamo var aprakstīt ar vārdiem. Šeit vienmēr paliek vieta mistērijai jeb tam, ka Dievs dod mums tieši to, ko mums katram vajag.