Aizputes evaņģēliski luteriskā draudze - NODERĪGI

Atvērtas svinības – dievkalpojums.

Wed, 28 Aug 2024 16:36:00 +0000

Šajā nelielajā rakstiņā es vēlos palūkoties uz dievkalpojumu no citas, no vienkāršākas puses. Un mans mērķis ir uzrunāt cilvēkus, kuri ar kristīgo dievkalpojumu nav pazīstami.

Pamudinājumu uzrakstīt šādu rakstiņu man deva pārdomas par to, cik tad uzrunājošas ir mūsu afišas, kas vēsta par dievkalpojumiem mūsu draudzē? Ja es būtu, kā teikt, cilvēks no malas, kurš uzlūkotu afišu, kādus jautājumus es uzdotu? Ko es nolasītu no vienkāršas informatīvas afišas? Un ko es varētu un man vajadzētu tur nolasīt?

Tātad tagad iejutīšos cilvēkā no malas un uzlūkošu man piedāvāto informāciju par dievkalpojumu. Es pieeju pie pilsētas ziņojuma dēļa un pamanu, ka Aizputes autonomā ev.lut. draudze katru svētdienu svin dievkalpojumus. Esmu cilvēks no malas un par kristiešiem, draudzēm un dievkalpojumiem neko daudz nezinu. Pieņemsim, manī rodas klusa doma, ka varbūt, intereses pēc, varētu kaut kad uz dievkalpojumu aiziet. Bet vai tas tiešām ir domāts tieši man? Kā tur būs? Vai spēšu „pareizi” izturēties? Vai sapratīšu, kas tur vispār notiek? Ko es vēlētos tur saņemt? Ko es vēlētos tur piedzīvot?

Tālāk rakstā iejutīšos skaidrotāja lomā. Jā, vienā mazā afišiņā daudz informācijas nevar un arī nevajag ielikt. Parasti tur ierakstām, ka dievkalpojumus svinam katru svētdienu pl.11.00. Vai tas ir pietiekami? Īsti nezinu. Zinu, ka citas draudzes mēdz ierakstīt, ka „visi ir mīļi gaidīti!” Bet vai vajag šādu piebildi? Varbūt…

Nu labi, ar mīļām un laipnām piebildēm, vai arī bez tām, patiešām uz dievkalpojumu ir aicināti visi cilvēki, kuri jūtas uzrunāti uz dievkalpojumu atnākt. Nu kaut vai tikai intereses pēc! Tāpēc dievkalpojumu patiešām varam nosaukt par „Atvērtām svinībām”. Uz šīm atvērtajām svinībām ir aicināti visi. Un ja kāds pie sevis domā, vai dievkalpojums – šīs atvērtās svinības - attiecas tieši uz viņu? Tad atbilde ir: Jā! Uz dievkalpojumu aicinām visus. Nāciet un piedalieties svinībās! Tas nozīmē to, ka draudzes dievkalpojumā drīkst piedalīties ar tie, kas nepieder, bet, cerams, kādreiz piederēs pie draudzes. Bet ja atnāksiet tikai vienu reizi, intereses pēc, tad arī labi.

Bet kas ir Atvērto svinību saturs? Vārds „dievkalpojums” mums jau pasaka priekšā, ka dievkalpojuma centrā ir Dievs, kas kalpo mums. Atvērto svinību saturs ir Dieva kalpošana mums, kurā mēs svinam Viņa klātbūtni. Tāpēc dievkalpojums nav tik daudz par to, kas man tajā ir jādara, bet ko es tajā varu saņemt un piedzīvot? Un lai saņemtu un piedzīvotu, tur nevajag daudz. Tikai gatavību saņemt. Jā, tik vienkārši! Un lai saņemtu un piedzīvotu, tur nevajag milzīgas zināšanas, pieredzi un saprašanu. Kā maziņš bērniņš piedzīvo un saņem savas mātes kalpošanu, tā arī mēs ikviens Atvērtajās svinībās piedzīvojam un saņemam Dieva kalpošanu mums.

Mūsu luteriskajā tradīcijā mēs pieturamies pie tā, ka Atvērtajām svinībām ir sava kārtība. Tā nenotiek kaut kā spontāni un neparedzami. Tāpēc, ja nepieciešams, ienākot baznīcā var paņemt dievkalpojuma kārtības lapiņu, lai sekotu norisei līdzi. Tā kā, ja ir raizes par to, ka nezināsiet kas jādara, tad viss priekšā ir uzrakstīts.

Tālāk, pēc dievkalpojuma kārtības lapiņas paņemšanas (var paņemt arī dziesmu grāmatu), ienākot baznīcā var atrast sev tīkamāko vietu baznīcas solos un apsēsties. Esmu pieredzējis, ka kādreiz Atvērto svinību viesi tiek aizbiedēti ar to, ka atrodas kāds kas pasaka, ka tā ir mana vieta, ej prom! Ja, kāds to ir piedzīvojis, tad es lūdzu piedošanu, jo tā tam nevajadzētu notikt. Jo visiem ir jābūt vietai Atvērtajās svinībās!

Atvērtajās svinībās vieta ir tiem, kas jau gadiem ir draudzes locekļi, gan arī tiem, kas par tādiem kļūs. Tāpat arī tiem, kas ienāk tikai pirmo un varbūt pēdējo reizi. Šajās svinībās ir vieta visiem tiem, kuri ir gatavi, lai Dievs kalpo viņu sirdīm. Arī tam rūcošajam draudzes loceklim, kas ir pateicis, ka tā ir viņa vieta baznīcas solā. Un šo es tiešām vēlos piebilst, ka dievkalpojumā Dievs kalpo mums, kas apzināmies, ka neesam pareizi visā un visur. Ka bieži kļūdāmies savos pieņēmumos par sevi un citiem. Ka citreiz darām to, ko negribam. Un varbūt, ka pirmajā brīdī saprotam, ka kaut ko gribam, bet vēlāk saprotam, ka tas nebija pareizi. Atvērtajās svinībās ir vieta dvēselē ievainotajiem un sāpinātajiem. Arī ievainotājiem un sāpinātājiem. Jā, arī tādiem! Jo kur citur, lai ievainotājs un sāpinātājs kļūst par dziedinātāju? Ja cilvēks pats spētu mainīties, tad viņš jau sen to būtu izdarījis. Tāpēc dievkalpojumā Dievs kalpo mūsu sirdīm, tās uzrunājot, dziedinot, mierinot un iepriecinot. Ar šiem vārdiem es tikko mēģināju atbildēt uz jautājumu: ko dievkalpojumā varam saņemt un piedzīvot? Un ne visu Atvērtajās svinībās piedzīvojamo var aprakstīt ar vārdiem. Šeit vienmēr paliek vieta mistērijai jeb tam, ka Dievs dod mums tieši to, ko mums katram vajag.

Vēl pāris vārdi par Atvērto svinību „ēdienkarti”. To kas notiek dievkalpojumā var aprakstīt ar vārdiem – daudzveidīga Dieva žēlastība. Citiem vārdiem, Dievs ar Savu klātbūtni mums dievkalpojumā kalpo daudz un dažādos veidos. Bet katrs no šiem veidiem nav kaut kā mazāks un mazvērtīgāks. Paskaidrošu, ko tas nozīmē. Dievkalpojumā mēs dzirdam, ka Dievs caur mācītāju svinību draudzei pasludina grēku piedošanu. Tā ir grēku piedošana un žēlastība, kas ir simts procentu vērtībā. Tālāk Dievs uzrunā un stāsta par Savu žēlastību un mīlestību Savos vārdos un pasludinājumā. Tā atkal ir žēlastība simts procentu vērtībā. Mēs lūdzam un aizlūdzam, un zinām, ka Dievs uzklausa mūs visus, dāvājot to, ko mums katram vajag, vai arī nevajag. Un atkal tā ir žēlastība simts procentu vērtībā. Un tālāk gan nāk kāda maza nianse. Ja mēs runājam par Svēto Vakarēdienu, tad tā saņemšana, saskaņā ar Bībelē balstītu kārtību, ir atvēlēta draudzes locekļiem. Jo to drīkst saņemt tie, kas tam ir sagatavoti un apmācīti jeb kristīti un iesvētīti. Un te es vēlos, lai neizlaižam no prāta, ka Dievs ar šādu ierobežojumu Atvērtajās svinībās tāpat nevienu neapdala. Jo tā svētība un žēlastība, kas ir saņemama Sv.Vakarēdienā citādākā veidā ir saņemama arī citās dievkalpojuma daļās. Tātad tas, kas saņem Sv.Vakarēdienu nav svētīts kaut kā vairāk, nekā tas kas to nesaņem. Un mūsu draudzē tāpat ikviens kas nav iesvētīts drīkst nāk pie Sv.Vakarēdiena galda (pie altāra) un saņemt grēku piedošanas pasludinājumu un saņemt svētīšanu. Nu tas gandrīz ir tieši tas pats, kas tiek dāvāts Sv.Vakarēdienā! Tā kā atkal ar prieku varu sacīt, ka Atvērtajās svinībās neviens netiek apdalīts. Visi svin un bauda Dieva kalpošanu un klātbūtni.

Kā es braucu uz Ninivi gavēšanu mācīties.

Thu, 15 Feb 2024 06:00:00 +0000

Lai vispār varētu sākt kaut ko runāt par gavēņa jautājumu, mums vajadzētu atzīmēt vietu, kur mēs atrodamies. Piemēram, svešā pilsētā vai apvidū viena pati karte mums neko nedos. Lai varētu sākt lietot karti, ir jāsaprot, kur tu atrodies? Kur ir tava vieta kartē? Un tikai tad, kad tu saproti, kur tu esi, tu vari doties uz nosprausto mērķi.

Ja mūsu karte ir Bībele, tad ko tā var pateikt par manu vietu šajā pasaulē? Kas es esmu un kur es esmu? Nelecot iekšā visā pestīšanas vēsturē, uzreiz norādīšu uz divām iespējām un diviem stāvokļiem. Pirmkārt, kas es esmu? Dieva bērns vai pasaules bērns? Otrkārt, kādā stāvoklī es esmu? Glābts vai pazudis?

Ja mums interesē gavēņa jautājums, tad pieņemsim, ka esam kristieši, glābti Dieva bērni, Dieva īpašums, svēta tauta, Kristus draudze, Viņa miesas locekļi.

Un tālāk, lai pašu gavēņa jautājumu ievirzītu pareizās sliedēs, šeit uzreiz ir jāatkārto pamatjautājums: kā mēs tiekam glābti un padarīti par Dieva bērniem?

Luteriskajā atziņā mēs apliecinām, ka tiekam Dieva tiesas priekšā mūžībā glābti tikai caur ticību, tikai Dieva žēlastības, tikai Kristus nopelna dēļ. Tas, ka esam glābti Dieva bērni, ir tikai un vienīgi Dieva darbs. Dievs mūs ir meklējis. Viņš mūs ir uzrunājis, aicinājis un glābis. Un sev sirdij tuvu rakstu vietu citējot, ka „Dievs mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dēla valstībā, kurā mums dota pestīšana, grēku piedošana.” (Kol.1:13-14). Šķiet, ka skaidrāk nevar pateikt. Izrāvis un pārcēlis! Dievs to ir darījis. Nevis mēs paši kaut kā izrāvāmies, devāmies un atradām glābšanu. Tikai no Dieva žēlastības, tikai caur ticību, tikai Kristus nopelna dēļ. Saņemošais Dieva dāvanu garīgums. Uz tā tātad mēs stāvam un mums jāstāv.

Bet kāda loma šajā visā ir gavēnim? Ja jautājums tiek attiecināts uz jautājuma par pestīšanu jeb glābšanu, tad gavēnim ar to, ka esam glābti, apžēloti un dzīvi darīti Dieva bērni, nav nekāda sakara.

Tad šeit mēs nonākam pie īstā jautājuma par gavēni. Proti, vai izglābtam, apžēlotam, dzīvības pilnību ieguvušam Dieva bērnam ir nepieciešams gavēnis?

Un tālāk, tad kas vispār ir gavēnis? Ko tas nozīmē un kā tas izpaužas? Kad Luteriskajās ticības apliecībās teologi runā par gavēni, tad tie uzreiz to nošķir no jautājuma par pestīšanu, grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību.

Lūk, daži nozīmīgi citāti no Vienprātības grāmatas:

„Stingri arī jānorāda, ka cilvēku tradīcijas, kas ieviestas, lai Dievam pielabinātos, izpelnītos žēlastību un gandarītu par grēkiem, ir pret Evaņģēliju un ticības mācību. Lūk, tādēļ tādas tradīcijas kā mūku solījumi, ēdieni, gavēņi un īpašas dienas u.c. lietas, kas ieviestas žēlastības nopelnīšanai un gandarīšanai par grēkiem, ir veltīgas un pretrunā Evaņģēlijam.”

„Tātad mēs nenosodām pašu gavēni, bet tradīcijas, kas apgrūtina sirdsapziņu un prasa ievērot noteiktas dienas un ēdienus, itin kā šādi darbi būtu nepieciešamais dievkalpojums.”

„Vārdu sakot, lai gan mēs apliecinām, ka atgriešanās noteikti radīs labus augļus Dieva godības un pavēles dēļ, ka labi augļi – patiesa gavēšana, patiesa lūgšana, patiesas mīlestības dāvanas utt. – ir Dieva pavēlēti.”

„Patiesa lūgšana, mīlestības dāvanas un gavēšana ir Dieva pavēlētas; un, kas ir Dieva pavēlēts, to nevar tā vienkārši atmest negrēkojot. Bet darbi, kas nav pavēlēti Dieva baušļos un kas izriet no cilvēku priekšrakstiem, ir cilvēciskas tradīcijas, par kurām Kristus saka: "Velti tie Mani godā ar cilvēku likumiem," kā, piemēram, ar gavēšanām, kas esot iedibinātas nevis miesas savaldīšanai, bet, kā saka Skots, lai godinātu Dievu un kompensētu par mūžīgo nāvi.”

Galvenā doma šeit ir šāda: gavēnim nav nekāda saistība ar Evaņģēliju, ar to, ka Dievs ir tas, kas mums Kristus dēļ dāvā grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību. Gavēnis, kā tas Luteriskajās ticības apliecības tiek daudzās vietās norādīts, ir nepieciešams tikai un vienīgi miesas savaldīšanai.

Šī miesas savaldīšana – to var nosaukt arī par askēzi – ietver sevī gavēni. Bet, ja domājam par gavēņa praktisko pusi, tad Bībeles doma iet vispārējas atturības virzienā. Nevis gaļas un kādu citu atsevišķu ēdienu neēšana, bet nekā neēšana un nedzeršana. Šeit labs piemērs ir atrodams Jonas grāmatā, kur stāstīts par Ninives iedzīvotāju gavēni. „⁵ Ninives ļaudis noticēja Dievam, pasludināja gavēni un visi ieģērbās maisos – no lielākā līdz mazākajam. ⁶ Kad Ninives ķēniņam pienāca vēsts, tas cēlās no troņa, novilka savu tērpu, ietērpās maisā, apsēdās pelnos ⁷ un lika, lai Ninivē sludina: “Tāda ir ķēniņa un viņa vareno griba: lai ne cilvēks, ne lops, ne vērsis, ne avs neko nebauda, lai ne ganās, ne dzer ūdeni, ⁸ lai sedzas ar maisu gan cilvēks, gan lops un gauži sauc uz Dievu. Ikviens lai atstājas no saviem ļaunajiem darbiem un varmācības, ko tas paradis darīt, – ⁹ kas zina, ja nu Dievs vēl mitējas, varbūt viņš vēl apdomāsies un atstāsies no savas dusmu kvēles, ka neejam bojā!” (Jon 3:5-9)

Tas, ko mūsdienās bieži vien saprot ar vārdu „gavēnis”, ir tikai tas, ko ticības apliecībās teologi ir nosaukuši par „ēdienu šķirošanu”. Ēdienu šķirošana nav gavēnis. Labākajā gadījumā to varētu nosaukt par kādu mazu vispārējās askēzes daļu.

Vai gavēnis mums ir obligāti vajadzīgs un ar baznīcas likumiem nostiprināms? Nē. Arī Ninives piemērs mums parāda, ka, pirms ninivieši bija pievērsušies Dievam, Dievs bija pievērsies viņiem. Tāpēc gavēnis arī nav Dieva uzmanības pievēršana sev. Tas ir mūsu uzmanības pievēršana Dievam. Un Viņam jau nevajag tukšus vēderus, bet sirdis, kas atstājas no saviem ļaunajiem darbiem un varmācības. Un atkal šeit jāievēro, ka niniviešu gavēnis bija tikai ticības auglis. Mēs lasām, ka „Ninives ļaudis noticēja Dievam” un tikai tad pasludināja gavēni. Vispirms ticība un tikai pēc tam gavēnis. Un šeit var piebilst, ja to tiešām vajag un veselība (!) to atļauj. Ja izjūtam dziļu nepieciešamību kādu brīdi atturēties no ēdiena un dzēriena, lai pilnībā nodotos Dzīvības Maizei un Dzīvajam Ūdenim - Kristum pašam.

Un atkal svarīga piebilde, ka Dieva priekšā mēs neesam labāki, ja gavējam, nedz sliktāki, ja negavējam. Visu izšķir ticība jeb mūsu ikdienas uzmanība uz Jēzu. Jo, ja Jēzus ir mūsu dzīves centrā, tad jautājumi par kādām negatīvām piesaistēm atrisināsies paši no sevis. Un te ir tas, ka šeit nav jautājums, ka ēdiens pēkšņi man kaut ko atrisinās manās attiecībās ar Dievu. Piemēram, ja es ikdienā daudz ēdu, par daudz našķējos u.tml. Šeit nav jautājums par gavēni. Jautājums ir par ticību. Kas manī neļauj pilnībā uzticēties Dieva mīlestībai un labvēlībai, Viņa dotajam mierinājumam? Kāpēc es gribu sevi nomierināt ar šādiem ārējiem līdzekļiem? Ja šis centrālais jautājums netiks atrisināts, tad viss, kas kādā gavēnī vai kādos askēzes paņēmienos tiks panākts, ātri vien zudīs, un slāpētās kārības uzsprāgs un izpaudīsies ar dubultu spēku.

Tāpēc patiesa gavēšana ir tikai tā, kur tiek risināts centrālais jautājums: Jā, es ticu Dievam! Bet kas manī ir tāds, kas neļauj man Viņam uzticēties visās vietās, lietās un dzīves situācijās? Apzinoties šo, tad var kādu dienu arī neēst un nedzert, bet saukt uz Dievu ar 139. psalma vārdiem: „Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!”

Bet pārējais, kas attiecas uz miesas savaldīšanu, nav ieliekams kādās īpašās gavēņa dienās vai laikos. Miesas savaldīšana ir vajadzīga vienmēr un visur. Jo kas tad tāds īpašs atturībā mums būtu vajadzīgs kādās pāris dienās, kas nebūtu vajadzīgs visā ticības dzīvē? Tur katram jāskatās ko un kā savaldīt. Citiem vajag savaldīt ēšanu, citiem dzeršanu, citiem ekrāniņus, citiem kādas citas kārības. Bet atkal man jāatgriežas pie pašas būtības, lai nav tā, ka, visu ticības dzīvi gavējot un praktizējot askēzi, cīnos ar zirnekļa tīkliem, bet pašu zirnekli nomedījis neesmu. Noķert „zirnekli” ir pats galvenais. Ticība, kas izpaužas mīlestībā uz Dievu un tuvāko - tas ir pats galvenais. Mūsu uzticība Jēzum, kas arvien ir par un ar mums, ir pats galvenais.

mācītājs Zigmārs